Mana Bangladeša

Vēlies savu stāstu Bangladešā?

Sveicināts! 

Nezinu kā un kādu iemeslu dēļ esi nokļuvis mana bloga lapās, bet, ja jau izrādi interesi par Bangladešu, tad varbūt Tevi interesē to redzēt un piedzīvot! 

Jahanara Israil School meklē angļu valodas skolotāju! 

Ja interesē, lūdzu, raksti draugos! (Santa Lakševica) 

# 23

Pēdējās dienas Bangladešā. Protams, stresa un jaunu kuriozu pilns. Saņemot vīzu jaunajai vietai, pārņem satraucošs prieks, esmu gatava pasūtīt biļeti. Ko arī izdaru. Protams, pēc stundas man paziņo, ka Bangladešā sācies 48 stundu streiks, kas ilgs no 6. līdz 12. jūlijam, ir bīstami un nevēlami cilvēkiem pārvietoties. Pie tam: ak jā, man vēl nav atjaunotā Bangladešas vīza un es to nevaru dabūt tuvāko dienu laikā. Rezultātā: atcelts lidojums un mazliet vairāk dienas atvadām. Vīzu ofisa vadītājs ir ļoti jauks un, saprotot situācijas steidzamību, izdari visu iespējamo, lai es vienas dienas laikā beidzot saņemtu jauko zīmogu pasē. Paskat, nepagāja ne pusotra mēneša, kā es beidzot dabūju vīzu! Protams, imigrācijas ofisā komentē, ka es vīzu esot dabūjusi pārsteidzoši ātri, pārsvarā tas ievelkas uz 2-3 mēnešiem! Kā man veicas!

Emociju un domu vietā ir stress un satraukums.

Bet jo tuvāk nāk beigas, jo vairāk prātā nāk sākums. Kā tas bija, kad pirmoreiz šeit ierados? Kas es biju, kad šeit ierados? Kas es esmu tagad un cik ļoti esmu mainījusies?

Grūti vilkt robežas, grūti saprast un atcerēties. Jaunā pieredze, domas, idejas- tas viss tik ļoti sakusis ar mani. Tā esmu es. Tas viss ir manī. Man šķiet, ka tāda esmu bijusi vienmēr. Nespēju īsti aptvert, ka kādreiz zināju, sapratu citādāk, kā tagad.

Tomēr domājot par to, cik ļoti esmu mainījusies, ir sajūta, ka ļoti. Izpratnes apvāršņi ir izpletušies visos virzienos neskaitāmus kilometrus. Bet ar jaunām domām vien nepietiek, īstas pārmaiņas ir tās, kas izmaina mūsu darbības, mūsu paradumus.

Vairāk mīlestības un sirsnības manī, vairāk rūpju par citiem cilvēkiem, vairāk sarunu ar cilvēkiem. Strīdi, apvainošana, kasīšanās, lēkājoša emocionalitāte, apvainošanās ir bezjēdzīga, labāk būt iekšēji mierīgai, labāk teikt, kas patīk, kas pozitīvs, ko novērtē, par ko ir pateicīgs, kā otrs tev palīdzējis mainīties… Labāk teikt: es tevi mīlu. Tā ir brīnišķīga īpašība negatīvās lietas pārvērst jokos- mācos. Katra cilvēka darbības ir nozīmīgas, it sevišķi, ja tās ir pozitīvas- varbūt arī neviens nesaka paldies, lūdzu, bet es teikšu, varbūt arī visi ir kārtās nevienlīdzīgi, bet es būšu vienlīdzīga, varbūt arī visi atkritumus met uz ielas, bet es nemetīšu.. Un esmu atklātāka- runāju vairāk par savām pārdomām, dalos ar savu dzīvi, runāju par emocijām un savām sajūtām, runāju par to, ko redzu sejā vai lasu starp rindiņām, bet ko otrs noklusē un ko mēs tik bieži izliekamies neredzam vai nesaprotam.

Un arī tuvāka Dievam. Jeb biežāk domāju par lietām ārpus Ego, Prāta un Zemes; tiem, kuri tuvi, kuriem vēlu labu un savu mīlestību; par ikdienas mācībām; sakārtoju sevi un mācos meditēt.

Kas tālāk? Honkonga es jau nāku!

Turpmāk mani meklēt: http://santa-el-hongkong.tumblr.com/

Tradīcijas # 12

Ilgu laiku nevarēju saprast, ko es domāju par viņu attīstības līmeni, kā 3. Pasaules valsti. Daka ir diezgan rietumnieciska un attīstīta, cilvēki ir bagāti, mājsaimnieces un meitas tērē n-tos simtus tūkstošus šopingam un skaistumsalonu apmeklēšanai.. Lauku reģionos ir tikai ciemati, lauki un nabadzība. Pilsētās.. Kas ir pilsētās? Izteikti institūcijas un iestādes man atgādina Padomju laikus. Atceros, kā vectēvam lauku mājā bija visas vecās padomju mēbeles, biroja dzelteni brūnganīgais papīrs un apbružātas kartona mapes.. Un tieši tā birojos izskatās šeit.

Un jā, protams, birokrātija! Zeļ un plaukst! Paši ierēdņi nezina, ko un kā vajag, bet tik sūta mājās un saka: šādi ne. Bet kā tad? Ierēdņi klusē. Un izteikta ir cilvēka iešana pie viena galdiņa uz otru, no papīra pēc papīra, no viena zīmoga pēc cita zīmoga… Un, protams, face control. Nepatiksi, vai šodien kādam būs slikts garastāvoklis, sūtīs tevi atpakaļ pat, ja viss būs izdarīts un visi prasītie papīri sagatavoti, nepieciešamās procedūras izietas. Arī tas, ka lielā iedzīvotāju skaita dēļ, lietas jākārto ar ļoti daudziem cilvēkiem, kas paņem laiku un vienalga kopumā ir tāds intensīvs konveijers.

Saskarties ar viņu birokrātiju nācās arī man. Un tas noteikti nav: „What to definately do in Bangladesh” sarakstā. Vīzas pagarināšanas process nu jau ir ievilcies uz mēnesi. Sākumā devos uz Borišalas vietējo Pasu un migrācijas ofisu. Tajā man teica, ka nē, viņi nepagarina vīzas, man jādodas uz Daku. Pēc 2 minūtēm viņi sauca mani atpakaļ un teica, ka viņi tomēr var pagarināt manu vīzu, tas aizņems 15-20 dienas. Tā kā man vīza bija derīga tikai 9 dienas un biju dzirdējusi stāstus par to, kā paņem ārzemnieku pases, kuras pēc tam vairs neviens neierauga. Šāda pārdomāšana un pārāk ilgais laiks man šķita ļoti aizdomīgi, tāpēc labāk izvēlējos doties uz Daku.

Sazvanoties ar imigrācijas ofisu Dakā, man atbildēja, ka vīzu varēs pagarināt vienas dienas laikā. Par to ļoti priecājos! Ierodoties ofisā mani sagaidīja ar ļoti interesantu teikumu: „Kāpēc tu nāc? Tava vīza vēl ir derīga!” (Ko?? Nopietni? Tā ir derīga vēl TIKAI 3 dienas..??!!). Iesniedzot pieteikuma formu, izrādījās, ka man tomēr ir nepieciešami pāris papīri no dažādām iestādēm, kas apstiprina, ka esmu šeit praksē norādītajā skolā. Vairākkārt tika komentēts, par to, ka šī prakse man ir Borišalā, kā rezultātā viņiem būs jāsūta policija, kas pārliecināsies, vai es tiešām esmu tur, kur es apgalvoju, ka esmu.

Nākamajā dienā dodoties ar papīriem, kas tika prasīti, esmu gatava dabūt vīzu. Bet laikam attiecīgajam bosam es tomēr nepatiku, jo uztaisītos papīrus viņš atmeta atpakaļ: redziet, šādi vajag, nevis tā.. (un kur tu biji vakar?) Pie tam man vajag vēl citus papīrus. Un vispār man vīzas pagarināšana jākārto Borišalā. Viņi nevar man šeit to uztaisīt. (Lai arī attiecīgais boss būtu varējis visu nokārtot arī Dakā, bet nu..). Biju ieplānojusi, ka pēc vīzas atjaunināšanas, došos ceļojumā. Rezultātā 7 dienas šajā valstī biju nelegāli! Piedzīvojumi nebeidz pārsteigt ar sava spektra dažādību!

Protams, birokrātija ir saistīta arī ar korupciju, kurai te ir paradīze. Ja tev nav pazīšanos ar lieliem bosiem, dzīvot ir grūti katrreiz, kad jākārto oficiālas lietas. Un ja tu esi bagāts, tevi neinteresē nekas, tu vari nopirkt jebko. Kā rezultātā neviens nevēlas darīt neko tikai tāpēc, ka tas ir tavs darbs, visi gaida “kaut ko”. 

Oficiāli

Lietus sezona ir sākusies. Līst. Tiešām līst visas dienas garumā. Vēl vakar bija karsts un saulains un šodien līst.

# 22

Apkārt Bangladešai.

Brīvība- atvaļinājums no skolas- perfekts laiks, lai dotos vairāk apskatīt šo valsti. Ja skatās kartē un domā, kā tikt pa taisno, tad ceļošana neaizņemtu ilgu laiku. Bet šeit reti kas notiek „pa taisno”. Tad nu no Borišalas dienvidiem uz Dhakas ziemeļiem un atpakaļ uz kalnu dienvidrietumiem un pludmales dienvidiem. Un pēc tam vēlreiz visu apgrieztā secībā.

Ceļojums sākās romatniski- uz 200 gadu veca tvaikoņa, kas izskatās tieši tāpat kā pirmsākumos. No Dakas dodamies ar nakts autobusu uz kalnu reģionu Čitagonu. Pēc pieredzētā vietējos autobusos šis ir ļoti šiks- plati sēdekļi, daudz vietas, apkalpo kā lidmašīnā- izsniedz pledus, ūdeni, komforts visas nakts garumā. Tādus autobusus pat Eiropā neesmu redzējusi. Mūsu galamērķis- Bandurborna.

Čitagonas rajons ir viens no bīstamākajiem rajoniem šajā valstī. Mana Ārlietu ministrija nebūtu priecīga, ja uzzinātu, ka esmu tur bijusi. Aprakstā par Bangladešus šis rajons bija atzīmēts kā: „noteikti tur nedodieties”. Lai tur nokļūtu, man kā ārzemniecei tas nav nemaz tik vienkārši. Man ir jāiesniedz dokumenti atļaujai, ko izveido dienas laikā, kur precīzi ir norādīti datumi no kura līdz kuram es uzturēšos šajā reģionā. Viss tiek norādīts līdz pat stundu precizitātei. Ierodoties šajā reģionā vairākas reizes ir tāda kā robežkontrole, kur man jāuzrāda šie dokumenti, jāpierakstās, ka es tur dodos, jāparakstās, ka es aizdevos prom utt. Šie drošības pasākumi tiek rīkoti sakārā ar to, ka kalnos dzīvo grupējumi, kas reiz nolaupīja dānieti, internacionālas organizācijas pārstāvi, kas savukārt izraisīja diplomātisku starptaustisko konfliktu. Bet kurš gan gribēs laupīt letiņu tūristi?

Mūsu dzīvesvieta ir ļoti jauki namiņi ar plašu istabu un verandveidīgu terasi, kur atpūsties. Kalni, kalni, pakalni- netipiski kalni, zeme izskatās kā sakrokota un nemitīgi ir pakalni, kā rezultātā ceļš iet agušā-lejā, augšā- lejā. Kalnu celiņi un braukšana pārspēj jebkurus amerikāņu kalniņus: doddamies augšā, pa labi, pa kreisi, pa labi, strauji pa kreisi, lejā, pa labi, pa kreisi, strauji pa labi, pa kreisi un tā nemitīgi līdz bezgalībai. Ceļš NEKAD nav taisns. Braucot bez doršības jostām ādas sēdekļos tas izvēršas par ļoti smiekīgu un atraktīvu braucienu, ja neesi iekrampējies sēdeklī un kaut kur vēl! Ceļi ir ļoti šauri līdz ar to, lai brīdinātu iespējamos braucējus aiz līkuma vadītāji līkumos pīpina. Tā kā līkumi ir vislaik, tad mašīnas taures signali kļūst par brauciena fona troksni.

Šeit kalnos pārsvarā dzīvo mongoloīdā rase. Ir jocīgi pēkšņi Bangladešā ieraudzīt „ķīniešus”. 60 % cilvēku ir budisti, cilvēki ir ļoti sirsnīgi un atsaucīgi. Mēs ieradāmies negaidīti, bet kāda drauga draugs noorganizēja mums visu- džipu, divas tūres pa jaukājām un pazīstamākajām vietām, nemitīgi labsirdīgi smaidošu gidu, kas vairāk mācēja stāstīt par budistu reliģiju un tradīcijām. Tūrisms Bangladešā ir attīstījies pavisam nesen pēdējos gados, kā rezultātā ir izveidotas vairākas skaistas vietas (skat.bildes). 

Braucot pa kalniem un redzot vietējos iezdīvotājus ar tipiskajiem groziem, kas piestipirināti pie galvas, sajūtos kā National Geographic raidījumā. Savādi būt šaipus ekrāna.

Lai arī negribējām doties prom, tomēr ceļojuma karte mūs aizveda tālāk uz Koks Bazāru (Cox’s Bazar). Bengālijas līcis un pasaulē garākā pludmale. Šī ir 90% tūrisma pilsēta- apkārt vieni vienīgi veikaliņi, viesnīcas un viesnīcu konstrukcijas- pēc gada šeit būs par 50 jaunām viesnīcām vairāk. Tūrisms plaukst un zeļ! Bet lai bildes pašas runā par sevi!

Ja ceļojums sākās ļoti satraucoši un priecīgi, tad mājās došanās bija „sāpīga”. Burtiski. Nakts autobuss bija pilnīgi parasts buss. Pat pabriesmīgs: ar ieplaisājušiem stikliem, aprūsējis, veciem sēdeķļiem- dižī neatšķīrās no vietējiem autobusiem. Un laikam tā nebija mūsu diena, jo autobuss plīsa nost vairākas reizes, AC pārstāja darboties (kas šajā karstumā ir diezgan traģisiki), mēs nokļūvām nenormālā sastrēgumā pirms Dakas, un, portams, bezgalīgie sastrēgumi turpinājās Dakā. Un tā visa rezultātē mēs 7 stundu brauciena vietā uz ceļa pavadījām 16 stundas. Pēc brauciena nevarēju saprast-kur palikušas manas potītes un kurš nočiepa manas kurpes samainot tās pret mazākām?

Koks Bazārā satiku vienu amerikānieti, kas pēdējos 2 mēnešus pavadīja šeit, mācot jauniešus sērfot. Nejaušas sagadīšanās dēļ viņa devās uz Dhaku ar to pašu nakts autobusu, ar kuru mēs un sēdēja netālu no manis. Viņa bija ceļā, lai atgrieztos atpkaļ Amerikā, back to reality: bez darba, bez dzīvesvietas.. Tā kā viņa stāstīja, ka devās uz Bangladešu, jo vēlējās paceļot, ieteicu viņai pievienoties organizācijai AIESEC. Kad viņa uzsvēra, ka labprāt atgrieztos Bangladešā,jo ļoti patīk cilvēki šeit, iedevu viņai sava bosa kontakta e-pastu. Mēdz teikt, ka nejauši satikts svešinieks var izmainīt tavu dzīvi par 180 grādiem. Dažreiz man šķiet, ka es esmu tas svešinieks…

Tradīcijas # 11

My baby is getting married!! Mīļā Fatma precas! Un nevis vienkārši precas, bet viņa PRECAS!!! Un jau šo piektdien!!! Pirmā satikšanās, salaulāšanas un kāzas ir noorganizētas piecās dienās!!!!! BAM!!!! 

Apprecēties 5 dienās? Loco!! Šokējoši, bet tieši šīs lietas ir tās, kas katrreiz atgādina- It’s Bangladesh! Kā nekā ļoti daudzas laulības šeit ir arranged marriage jeb sarunātās laulības. Un ir interesanti, kad satiek jaunu pāri, viens no pirmajiem jautājumiem ir: “Was it arranged or love marriage?” Un šī mīlestības laulība tiek ļoti uzsvērta- tā ir kaut kas ļoti īpašs. 

Tas, ka cilvēki var apprecēties tik ātri un it sevišķi, ja viņi mīl, tad uzreiz precas, man patīk. Un arī viņu dzīve ir pierādījusi- neapprecēsi to, kura tev patīk, tagad, kādam radiniekam kaut kas nepatiks, izjauks pāri, atnāks cits līgavainis, noprecēs. Un viņi nedomā- Vai mēs esam saderīgs pāris? Vai nav kāda perfektāka otrā puse par tevi? Varbūt es satikšu kādu labāku par tevi? Vai es varu ar tevi sadzīvot? Vai man ir interesanti ar tevi? Vai es tevi gribu/-ēšu precēt? Vai mēs spēsim sadzīvot līdz mūža galam? Vai es vispār gribu attiecības? Vai otrs cilvēks ietilpst manā šobrīdējā dzīves plānā? ..ja mēs būsim laimīgs pāris arī pēc 5 gadiem, tad es tevi precēšu.. 

Un tas, ko es jūtu- šis romantiskais neprātīgums man ļoti tīk! Bet rietumnieciskajos jautājumos ir kaut kas skumjš. 

Mīlestība šeit vienmēr tiek īpaši uzsvērta. Cilvēki, par sevi stāstot, saka, cik ļoti citi cilvēki viņus mīl. Stāsta, ka mamma ļoti mīl, draugi ļoti mīl, skolotājs ir ļoti mīlējis, darba devējs ir ļoti mīlējis. “She loves me so much, sooo much!” Ar draugiem var sazvanīties katru vakaru un runāt stundām. Un, ja ir kāds cilvēks, kura kādā brīdī kompānijā nav, viņi saka: “Ouh, we miss him!”

Mēs savukārt sakam, ka mēs kādam patīkam, vai mums ar kādu ir/bija ļoti labas attiecības, mēs ļoti labi saprotamies/sapratāmies. Pat par saviem tuvākajiem draugiem mēs nesakām: “Viņi mani ļoti mīl!” 

Šeit mīlestības ir tuvāk, un tās ir vairāk. Šeit cilvēki laiku velta viens otram. Šajā vidē nav: P.-Pk. darbs-9-17; P. & T. 17:30- deju nodarbības, 19:00 franču valodas kursi; O. & C. 17:30 trenažieru zāle, 19:00 NVO sanāksme; Pk. 20:00 Tusiņš ar draugiem; S. Seminārs; Sv. Maģistra studijas neklātienē.  

Kad nav 501 izvēles iespējas, kurās iesaistīties un ko darīt, tad es skatos apkārt. Un ko es redzu? Es redzu tevi, draugs!